Robert Luzar /SI/CA/UK/
Demonstrācijas
Būdams Rojā Roberts Luzars izveidoja divus videoklipus un performancē balstītus darbus: 12. demonstrācija: ” Kā staipīties”, un 13. demonstrācija: “Kā evakuēties”.
Darbi ir turpinājums sērijai “Demonstrācijas”. Šajā sērijā apvienoti tiešsaistes videoklipi ar dzīvās mākslas performancēm, mēģinot parādīt, vai īpaši “demonstrēt”, darbības, ko “var” vai “nevar” izdarīt ikviens, mākslinieks un auditorija. Demonstrācijas ir nevienozīmīgi politiski mākslas darbi, kas vispirms parādījās internetā kā videoklipi “kā darīt”. Īpaši izveidots YouTube kanāls apkopo un prezentē šos video, kā arī performanču video dokumentācijau. Spēlējoties ar DIY (do-it-yourself / dari-pats) kultūru, sociālajiem medijiem un mākslinieku partitūrām, videoklipos skatītājiem tiek rādītas soli pa solim darbības, kurās, izmantojot subtitros valodu, ir izklāstītas šķietami iespējamās darbības un neiespējamas nedarbības (paradoksālā kārtā); bet tie ir arī darbi, kas parādās performancēs. To laikā skatītāji tiek iesaistīti un tiem tiek parādīts “kā” –, pat ja – šādas demonstrācijas (var vai nevar) patiešām notikt. Performances tiek dokumentētas, izmantojot video, un pēc tam augšupielādētas YouTube kanālā, tādējādi veidojot viena un tā paša darba dažādas un vairākas variācijas. Video subtitros lietotā valoda, kā arī performancē skaļi teiktie vārdi “var… vai nevar”, vēl vairāk parāda, kā darbības vai to neesamība var uzdot kritiskus jautājumus par mākslas “politiku” un liberāli demokrātisko kultūru šodien.
Šis ir cieņas apliecinājums Hermaņa Melvila mulsinošajam varonim Bartlijam, pārrakstītājam, kurš atspoguļo pilsoniskās nepaklausības garu, atbildot uz katru lūgumu sākt darbu, atkārtojot “Es nevēlos neko darīt”. Neko nedarot. Savu “ieguldījumu” Rojas mākslas laboratorijā Luzars veica arī, aicinot māksliniekus un vietējās kopienas locekļus staipīties, atpūsties, dīkt, gaidīt, pretoties, pastāvēt un kādā brīdī evakuēties. Iespējams, neko nedarot.
Robert Luzar ir mākslinieks, rakstnieks, pētnieks un pedagogs. Viņu interesē kritiskās prakses, kurās “domāšana” notiek kā notikums, izsekojamība un daudzveidība.
