Kā un kāpēc mēs rakjam Roja

/in

Māris Grosbahs

Starptautiskā mākslas laboratorija – mākslinieku rezidence

 

2007. gada ziemā Čikāgā notika amerikāņu mākslinieces Ketrīnas Forsteres izstāde ” Rojas cilvēki“. Elīnas Cērpas iestudējums ” Maigums” pēc Hordes Luisa Borhes stāsta ” La Intrusa”, kas aizsākts Rojā un iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī, tika nominēts kā sezonas inovatīvākais iestudējums. Lucernā šveiciešu mākslinieks Rūdi Šorno (Ruedi Schorno) izstādīja panorāmas fotogrāfijas, kas uzņemtas Rojā. Francijā Hélène Gerster nolasīja savu eseju par Roju Lionas un Marseļas teātros. Un tas ir tikai sākums. Viņi visi piedalījās ROJARAKU mākslas laboratorijā. Tur pavadītajā laikā pierakstītās izjūtas joprojām tiek izstādītas.

1997. gadā, vēl studējot Latvijas Mākslas akadēmijā un izjūtot akadēmiskās sistēmas trūkumus un nepieciešamību meklēt un atrast jaunas mākslas formas un pašizpausmes iespējas, studenti Kristīne Lazdāne un Māris Grosbahs kopā ar pasniedzējiem Daini Lesiņu un Aināru Rimicānu Rojā organizēja keramikas simpoziju, ko nosauca par ROJARAKU. Rojā ir neliela zvejnieku pilsētiņa jūras krastā, un raku ir vizuāli iespaidīga, bet tehniski salīdzinoši vienkārša keramikas apdedzināšanas tehnika. Pasākums bija iespējams, pateicoties organizatoru iniciatīvai un valsts un vietējās pašvaldības, kā arī uzņēmēju un iedzīvotāju atbalstam.

Lai gan Latvija bija atguvusi neatkarību, informācijas saņemšanas iespējas par pasaulē notiekošo un saziņas iespējas joprojām bija visai ierobežotas. Tāpēc ROJARAKU vasaras brīvlaikā studentiem un aktīvi radošiem māksliniekiem no dažādām valstīm piedāvāja vidi eksperimentālu ideju apmaiņai. Sākotnēji viss koncentrējās uz māla un akmens apstrādi, apdedzināšanu atklātas uguns liesmās. Vēlāk tās papildināja instalācijas, vides māksla, fotogrāfija, video, sociālās aktivitātes, izrādes, performances un citi mediju izteiksmes veidi.

2002. gadā tika dibināta starpdisciplinārā mākslas grupa Serde, kuras dalībnieki iniciē un īsteno mākslas projektus. ROJARAKU ir viens no Serde organizētajiem autonomajiem pasākumiem.

Šajā gadā ROJARAKU mainīja iepriekšējo gadu tradīcijas, pārceļot uzsvaru no objektu radīšanas un izvietošanas telpā uz pašas telpas radīšanu. Daudzi augstas kvalitātes darbi atradās Rojas apkārtnē. Es minēšu tikai dažus no tiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ vairs nav redzami Rojā. Īsu laiku Rojas ostas molu apdzīvoja Ivara Drulles un Rasas Jansones darbi. Tajā pašā vietā Marta Ģibiete uzstādīja instalāciju no spoguļu laukumiem. Par šo darbu rakstīja amerikāņu žurnāls New Glass Review savā 25 gadu jubilejas numurā, kurā bija apkopoti pasaules izcilākie stikla mākslas darbi pēdējo divdesmit piecu gadu laikā. No tūkstošiem iesniegto darbu attēlu profesionāla žūrija atlasīja labākos, kas tika iekļauti katalogā. Žūrijas locekle un Korningas Stikla muzeja Ņujorkā modernā stikla kuratore Tīna Oldknova (Tina Oldknow) par šo darbu rakstīja: “Martas Ģibietes un Luīzes Lippertes darbi mani aizrāva instalāciju kategorijā. Ģibietes XXX ir pārliecinošs ar savu izpratni par materiālu . Spogulis ir brīnišķīgs medijs, ja tas tiek izmantots ne tikai atspoguļošanai, un šeit tas tiek izmantots ainavas pastiprināšanai. Ģibietes veidotā mozaīka rada bagātīgu virsmas faktūru, kas atdarina raupjo betonu un mirdzošās ūdens gaismas malas. Viņa izmanto spoguļa spēju radīt telpu tur, kur tās nav, un ūdens atspulgs burtiski liek pazust masīvajai piestātnei. Dabas, gaismas, atspulgu un ilūziju tēmas, kas bieži tiek izmantotas glezniecībā un fotogrāfijā, var atrast arī stikla mākslā, piemēram, Lerija Bella un Mariana Karla darbos. Tomēr Ģibietes pieeja un metode ir unikāla. Tas ir ģeniāli un vienlaikus tik saprotami vienkārši.”

Iepriekšējo gadu eksperimenti dzīvās uguns keramikas krāsnīs tiek turpināti ikgadējos uguns šovos projekta pēdējā vakarā. Uģis Pucens pār jūru uzkarināja liela izmēra uguns maisus. Atšķirībā no ierastajiem un jau ierastajiem uguņošanas šoviem šis šovs ļauj veiksmīgi izpaust autora radošumu esošajā vidē bez skaļu sprādzienu radītā trokšņa. Kopā ņemot, liesmojošie uguns maisi, kas griežas vējā un izkliedē dzirksteles, to atspulgi ūdenī un autores nemitīgās korekcijas rada iespaidīgu, vibrējošu sajūtu pilnu rezultātu.

Gadu vēlāk Ieva Rupenheite rakstīja laikrakstā Diena: “Raivo Armuliks bija izvēlējies savu devumu Rojas videi no readymade attēlu pasaules, demonstrējot neatkarību no vilinošās formulas Jūra+Saule+Vējš. Viņa darbs ” Prāta skalošana veidoja nedabiska izmēra, bet reālistiskas smadzenes, ko skalo viļņi. Smieklīgi, jā, bet kas no tā? Lai gan tā bija ārpus lokāli noteiktajiem nosacījumiem un pilnīgi apolitiska, “Smadzeņu skalošana” tomēr lieliski iederējās plašāka lauka spēlē; tā ne tikai pildīja sarkastiska joka funkcijas, bet arī rosināja novērotāju kļūt aizdomīgam, ja ne jau turēt aizdomās konkrēto šīs smadzeņu skalošanas mērķi.” (“Skaistāks par kuģi” [More beautiful than a ship], Diena, 30.08.2004, 14. lpp.) Armulika darbam nebija lemts uz ilgu laiku nomazgāties pie viļņlauža. Kāds vietējais mākslas entuziasts ar lauzni bija brutāli izcēlis “interesanto akmeni” no jūras, un Rojā bija pirmais “smadzeņu zaglis”.

Padomju laikā Rojā, kas atradās “aizliegtajā zonā”, dominēja zvejniecības nozare. Mūsdienās, kad Baltijas jūras zvejas krājumi ir izsīkuši, mazpilsēta arvien vairāk pievēršas tūrisma attīstībai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc 2004. gadā lietuviešu mākslinieks Hilberts Jetkevičus (Hilbertas Jetkevičius) īstenoja projektu ” Yohaidi”, kas bija atsauce uz esošo situāciju, veidojot “atmiņu pieminekļus”, tādējādi apsteidzot visaptverošā tūrisma attīstību. Slenga vārds “Yohaidi”, kas ir izplatīts visās trijās Baltijas valstīs un tiek lietots kā brīnuma vai pārsteiguma izteiksme, līdzīgi komiksu varonim kļūst par akmenī iecirstā klišejiskā nosaukuma “japāņu tūrists” nesēju. Rīcības laikā Yohaidi tika izvietots dažādās Rojas vietās – pilsētas centrā, pie kases automāta, ostā, kapsētā, šķūnī un pie lepnā uzraksta “Roja” zvejniekiem veltītā pieminekļa pakājē pie kultūras nama, uz kura iepriekš bija uzraksts “Par komunismu!”. Yohaidi devās realitātē, radot savu, netraucētu stāstu par esošo situāciju Rojā, nebaidoties ieskatīties arī savā vēl nesakoptajā pagalmā un fiksēt to ar keramikas kameru, kas novietota uz keramikas krūtīm.

Diagnozējot vietējās vides problēmas, nākamajā gadā latviešu scenogrāfe un mediju māksliniece Izolde Cēsniece demonstrēja izveicīgu dialogu ar pilsētas telpu un tās iedzīvotājiem. Savu instalāciju ” Nike of Roja“, kas atgādināja vizuāli izteiksmīgu biedēkli, viņa novietoja uz nu jau sagruvuša bijušā padomju laika universālveikala jumta. Publiskajā telpā uzliesmoja kaislības par ēkas nākotni. Daudzus gadus šis kādreiz lepnais veikals stāvēja pašā pilsētas centrā kā noplucis dīvainība bez logiem, kamēr tā īpašnieki mainījās, gaidot, kad cenas pieaugs. Cēsnieces Nikē, kā sengrieķu mitoloģijā uzvaras dieviete un Kratas, Bijas un Zelusa māsa, panāca to, ko nespēja panākt pašvaldība, kas neveiksmīgi cīnījās ar ēkas īpašniekiem par tās atjaunošanu. Mājaslapā www.performance.lv mākslinieks raksta: “Ja es visu izvietoju pareizajās vietās, tad vairs nav nepieciešams neko pievienot, jo viss notiek tā, kā es to vēlos, pats no sevis.” Iespējams, būtu pārsteidzīgi teikt, ka tas bija pēdējais piliens, kas lika ēkai mainīties, taču tieši tā tas arī notika.

Šogad laboratorijā ienāca teātra māksla. Elīnas Cērpas vadībā sākās darbs pie grāmatas Maigums, kura pamatā ir viens no neparastākajiem Jorhes Luisa Borgesa stāstiem. La Intrusa. Četri profesionāli aktieri no Rīgas Krievu drāmas teātra piedalījās sagatavošanās darbos un laboratorijas pēdējā vakarā parādīja rezultātus. Vēlāk izrāde izpelnījās kritiķu atzinību, kad tika iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī ar citu aktieru sastāvu. “Maigums” ir viens no pēdējā laika priecīgākajiem pārsteigumiem Latvijas teātrī. Nebija vajadzības kāpt pa abstraktām intelektuālām sastatnēm. Bija tikai viens galvenais uzdevums – aprakstīt, kā un kas notiek, lai notvertu izrādes atmosfēru. Materiāls. Jutekliskums. Īsts,” Kultūras Dienā (31.03.2006.) raksta teātra kritiķe Undīne Adamaite.

Pirmajā nedēļā līdzās objektiem, performancēm un darbiem citos medijos ROJARAKU mākslinieku grupa sadarbībā ar vietējo tipogrāfiju RAUDA izveidoja bukletu, kas atspoguļo viņu pieredzi Rojā. RAUDA specializējas zivju produktu iepakojuma etiķešu drukāšanā, tāpēc, nedaudz mainot sākotnējo RAUDA dizainu šprotu konservu kārbām, tika izveidots jauns iepakojums bukletam. Ar RAUDA palīdzību tika izgatavoti arī šīs grāmatas skārda vāki.

Katrīna Forstera (Catherine Forster, ASV), atklājusi, ka rojas iedzīvotāji ir atturīgi un piesardzīgi, nolēma nebūt uzbāzīga un radīja videodarbu ” Kājām“, kurā fiksēti viņas mēģinājumi sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem, bet kamera vērsta uz leju. Forstera filmē vienu dienu no rītausmas līdz krēslai, filmējot savas kājas, kā arī garāmgājējus un sarunu biedrus viena metra rādiusā.

Līdz 2006. gadam, kad laboratorija svinēja desmit gadu jubileju, jau bija ievērojama konkurence par desmit rezidentūras vietām. Tas liecina par laboratorijas darbības kvalitātes pieaugumu. Un arī šodien, 2007. gada pavasarī, kad mēs zinām, ka vasarā ROJARAKU vairs nebūs un turpmāk tas varētu notikt tikai reizi divos gados, ir liela interese no potenciālajiem dalībniekiem no ārzemēm.

Rojas priežu birzī netālu no daudzstāvu dzīvojamo māju kvartāla uz pāris mēnešiem bija izvietots vācu mākslinieces Ursulas Ašernkampas darbs ” Koka aizkari jeb horizontāla sapņa vertikālā izpausme“. Palielinoties privātīpašuma vērtībai, publiskā telpa samazinās, un privātās intereses bieži vien ir svarīgākas par sabiedrības interesēm. Ašernakampa darbu var uztvert kā brīdinājuma zīmi, aicinājumu apstāties un novērtēt to, kas ir, vai arī kā pozitīvu ironisku komentāru par daudzajiem jaunajiem žogiem.

Viens no, iespējams, mazāk pamanāmajiem, taču atmiņā uz ilgu laiku palikušajiem darbiem bija Braiena Gilisa (Brian Gillis, ASV) verbālie vēstījumi uz metāla plāksnēm. Lai gan tās bija neatkarīgas un izkaisītas pa visu Roju, tās nevainojami atbilda laboratorijas mērķim – veicināt pilsētas iedzīvotāju un viesu mijiedarbību ar apkārtni un tajā “paslēptajiem” darbiem. Gillis saka: “Mani interesē iejaukties vidē ar stāstu, kanonizēt ikdienas lietas un notikumus, kas vēlāk maina cilvēku uztveri. Mani darbi šeit ir kā katalizatori, lai radītu cilvēkos dziļāku izpratni par vietām, kuras viņi regulāri izmanto.” Piemēram, vienā no tekstiem, kas bija pieskrūvēts pie soliņa autoostā, bija rakstīts: “Esmu aizmirsis, cik brīnišķīgi lietū smaržo koki,” viņš teica sev, izkāpjot no autobusa. “Es nevaru sagaidīt, kad iepazīšu Marijas bērnus.” Džilisa teikumi, izrauti no kāda plašāka konteksta, ierauj jūs strāvā, tie saasina sajūtas un ļauj piedzīvot un paplašināt iespējamā robežas.

 

Raksts publicēts mākslas grāmatā “ROJA.ROJARAKU”, ROJARAKU un TISSU Publishing, 2007, ISBN 978.9984.39.251.6.

ROJARAKU

/in

Inese Baranovska

 

1997. gada vasarā Māris Grosbahs savā dzimtajā Rojas novadā organizēja pirmo mākslas simpoziju ar skaisto nosaukumu ROJARAKU. Tiem, kas ar keramiku ir mazāk pazīstami, varam paskaidrot, ka raku ir sena īpaša apdedzināšanas tehnika, kas Latvijā īpaši populāra kļuvusi pēdējo divdesmit gadu laikā. Studējot Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā, Māris un viņa studiju biedri vēlējās izmēģināt ko jaunu, atšķirīgu. Un tā nu jau desmit gadus katru vasaru Māra dzimtajās mājās pulcējas visdažādākie jautrie cilvēki, kas sevi dēvē par māksliniekiem. Laika gaitā simpozija radošo aktivitāšu robežas paplašinājās. Tās vairs neaprobežojās tikai ar keramiku un kļuva par forumu telpiski orientētu konceptuālu vīziju radīšanai.

Mājaslapā www.rojaraku.lv lasām, ka mākslinieces vadītā Starptautiskā mākslas laboratorija ir unikāla, nekomerciāla iniciatīva Latvijā, kas nodrošina radošu vidi māksliniekiem ar radošām ambīcijām, kuri ir gatavi strādāt kopīgā eksperimentālu ideju apmaiņas vidē. Kopš 1997. gada projektā ir piedalījušies vairāk nekā sešdesmit mākslinieku no ASV, Šveices, Lielbritānijas, Krievijas, Kanādas, Vācijas, Izraēlas, Japānas, Slovēnijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas.

Ir labi zināms (gribam to atzīt vai nē), ka valsts mākslas un kultūras dzīve koncentrējas galvaspilsētā Rīgā un ne katrā valsts rajonā ir savs dzimis un izaudzis mākslinieks, kurš ir jauns un talantīgs, turklāt desmit gadus pēc kārtas spējis organizēt un vadīt starptautisku simpoziju vai laboratoriju. 4500 Rojas iedzīvotājiem vajadzētu lepoties, ka viņiem ir šāds mākslinieks. Viņš varēja aizbraukt radīt lielisku mākslu kaut kur citur pasaulē un atgriezties mājās, lai vienkārši apciemotu un atpūstos pie jūras, kur ir saule un ideāla pludmale. Bet nē, katru gadu kāds mistisks spēks Māri spiež uzņemties visas šīs organizatoriskās galvassāpes, cīņu par finansiālo atbalstu utt. Kam vajadzīgs šis Sīzifa uzdevums? Vai tā ir vēlme kļūt slavenam, iegūt pēc iespējas vairāk draugu un paziņu ārzemēs, padarīt dzimto rajonu par starptautiski atzītu mākslas centru? Es nedomāju, ka kāds no šiem iemesliem ir Māra Grosbaha darbības patiesā motivācija. Ja neesat piedalījies simpozijā un nejutis tā īpašo atmosfēru, jūs nekad nesapratīsiet tā unikālo raksturu, pozitīvo dzinuli vai vīrusu, kas, neskatoties uz visām problēmām, liek viņam iekļaut šo aktivitāti savas radošās dzīves trajektorijā. Jūs, protams, varētu ierasties uz pasākuma pēdējām dienām, apskatīt un apbrīnot, ko šie mākslinieki ir izdomājuši; jūs varētu aprunāties ar autoriem, bet jūs būtu tikai vērotājs no malas un nekad nekļūtu par vienu no viņiem. Īstās sajūtas var gūt, tikai piedaloties. Katrs laiks ir atšķirīgs – pirmo dienu kautrīgums, pierodot pie jaunās vides, tiek nomainīts pret darbu, pamazām veidojas sarežģīts cilvēciskās sapratnes un garīgās tuvības tīkls, tad atkal darbs un neoficiāli svētku brīži. Bet galvenais ir sarunas – par mākslu, dzīvi, par visu. Sarunas ir ārkārtīgi svarīgas daudziem māksliniekiem, jo katrs savā dziļākajā būtībā jūtas vientuļš, un reizēm ir nepieciešams kāds, kurš domā tāpat vai citādi, lai vienkārši uzklausītu. Pilsētas steigā šādu sarunu bieži vien pietrūkst, bet Rojas mierīgajā dzīves ritmā, šīs nekad nepieejamās zemes romantikā tās ir iespējamas. ROJARAKU laboratorijā galvenais ir process, piedalīšanās, nevis tas, kas ir radīts. Nav svarīgi, vai šajā sešpadsmit dienu ilgajā kopā būšanā visi dalībnieki rada ģeniālus darbus vai nē. Iespējams, ka rezultāti būs zināmi pēc ilgāka laika, kad viņi būs atgriezušies mājās…

Runājot par 2006. gada ROJARAKU laboratoriju un salīdzinot to ar iepriekšējo gadu pasākumiem, manuprāt, šajos desmit gados ir vērojams kvalitātes paaugstināšanās process; pasākums ir ieguvis savu unikālu identitāti, kas raksturīga tā organizatoriem, pašai norises vietai un atmosfērai. Tas viss ir pozitīvs priekšnoteikums, kas ir radījis dažus labus mākslas darbus, kuri tapuši simpoziju laikā. Piemēram, Ursula Aschernkamp (Ursula Aschernkamp, Vācija) sarkanā krāsā norobežoja 13 kvadrātmetru lielu publiskā parka (vai vienkārša priežu stādījuma) platību. Tas netraucēja garāmgājējiem, jo atradās vairākus metrus virs zemes. Iedvesmu veidot tradicionālo sarkano žogu māksliniece guvusi, vērojot Rojas privātmājas, taču katram no viņiem ir savs asociatīvs stāsts. Ronita Porata (Ronit Porat, Izraēla) dokumentēja savas pastaigas pa Roju un cilvēkus, kurus viņa sastapa ceļā. Pēdējā dienā viņa demonstrēja rezultātus ar slaidšovu vietējā mākslas skolā. Tas nebija nekas jauns, taču darbam piemita neaptverama sirsnība un atbruņojoši pozitīva enerģija. Mākslinieks radīja arī vēl vienu darbu-eferēmu – vietai specifisku projektu Rojas meža vidū. Krāterim līdzīgā dobumā, kas atbrīvots no visiem atkritumiem, skanēja Lauras Feldbergas (arī laboratorijas dalībnieces) balss, dziedot reti dzirdētu senu latviešu tautasdziesmu. Isamu Krīgers (Isamu Krieger, Šveice, Japāna) Rojas pludmalē sagādāja pārsteigumu ar bērnu rotaļlietu atgādinošu objektu no smilšu kaudzes. Izrādījās, ka tas ir precīzs naftas tankkuģa makets no betona. Līdzās vides objektiem un keramikas darbiem šogad tika īstenots arī cita rakstura projekts, kas šobrīd ir jūsu rokās; Helēna Gerstere un Rūedi Šorno (Šveice) kopā ar Anetu Meleci (Latvija) veidoja grāmatu par Roju un ROJARAKU – oriģinālu vizuālo sajūtu dokumentāciju laikā un telpā. Vai šogad radītie mākslas darbi iekļausies Rojas apkārtnē un ko tie nozīmēs vietējiem iedzīvotājiem, ir laika jautājums. Galvenais, lai mākslas darbi kaut ko nozīmētu pašiem māksliniekiem.

Tomēr bija viens simpozija darbs, kas izraisīja lielu interesi un atsaucību vietējo iedzīvotāju vidū. Tas bija latviešu fotogrāfa Ginta Māldera projekts “Mežrozes”, kas dokumentēja padomju stila daudzdzīvokļu namu Rojupes ciematā, kuram, neraugoties uz tā prozaisko un pieticīgo izskatu, ir dots tik skaists nosaukums. Mākslinieks fiksēja ēku un tās iemītniekus. Šādi antropoloģiski projekti nav nekas jauns, un mēs varam vilkt analoģiju ar Katrīnas Neiburgas instalāciju, kas bija paredzēta kultūras forumam “Baltās naktis” Madridē. Tomēr, ja Neiburgas padomju daudzdzīvokļu namu dzīves ainas ir inscenētas, tad Māldera projektā viss ir reāls – sadzīve kā dzīvs organisms, kas mainās, aug un noveco laikā. Šis projekts ir kultūrvēsturiska liecība laikam bez izlikšanās – tieša un atklāta savā ikdienas vidē. Aiz katrām ēkas durvīm ir daudzas citas, un aiz katrām no tām – cita pasaule. Katra mājsaimniecība ir pārsteigums. Un, protams, līdzību ir daudz, jo kopīgie elementi ir laiks un vide, šī brīža pasaule (no autora darba apraksta).

Mēs varam pievienoties Māldera lielformāta ēkas portretam: gluži kā bērni ar šokolādes Adventes kalendāru varam atvērt logus un ieraudzīt dzīvi aiz tiem. Kurš no mums kādreiz nav vēlējies ielūkoties citu logos? Tomēr Māldera darbā nav nekāda vuārisma, jo visi “Mežrozes” iemītnieki autoram pozēja pēc savas brīvas gribas. Un tieši šī labā griba, pozitīvā aura, ko radīja fotogrāfa un modeļu mijiedarbība, piešķīra darbam pievienoto vērtību.

Draudzība, atvērtība, atklātība, atklātība, labā griba, mīlestība, savstarpēja iecietība pret visām radošajām izpausmēm – vissvarīgākais ir tas, kas notiek starp cilvēkiem un ar cilvēkiem laboratorijas laikā, kas kaut kādā veidā, iespējams, maina vai izgaismo viņu skatījumu uz dzīvi nākotnē. Tā ir būtiskākā ROJARAKU pievienotā vērtība.

 

Raksts publicēts mākslas grāmatā “ROJA.ROJARAKU”, ROJARAKU un TISSU Publishing, 2007, ISBN 978.9984.39.251.6.