Kā un kāpēc mēs rakjam Roja

Māris Grosbahs

Starptautiskā mākslas laboratorija – mākslinieku rezidence

 

2007. gada ziemā Čikāgā notika amerikāņu mākslinieces Ketrīnas Forsteres izstāde ” Rojas cilvēki“. Elīnas Cērpas iestudējums ” Maigums” pēc Hordes Luisa Borhes stāsta ” La Intrusa”, kas aizsākts Rojā un iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī, tika nominēts kā sezonas inovatīvākais iestudējums. Lucernā šveiciešu mākslinieks Rūdi Šorno (Ruedi Schorno) izstādīja panorāmas fotogrāfijas, kas uzņemtas Rojā. Francijā Hélène Gerster nolasīja savu eseju par Roju Lionas un Marseļas teātros. Un tas ir tikai sākums. Viņi visi piedalījās ROJARAKU mākslas laboratorijā. Tur pavadītajā laikā pierakstītās izjūtas joprojām tiek izstādītas.

1997. gadā, vēl studējot Latvijas Mākslas akadēmijā un izjūtot akadēmiskās sistēmas trūkumus un nepieciešamību meklēt un atrast jaunas mākslas formas un pašizpausmes iespējas, studenti Kristīne Lazdāne un Māris Grosbahs kopā ar pasniedzējiem Daini Lesiņu un Aināru Rimicānu Rojā organizēja keramikas simpoziju, ko nosauca par ROJARAKU. Rojā ir neliela zvejnieku pilsētiņa jūras krastā, un raku ir vizuāli iespaidīga, bet tehniski salīdzinoši vienkārša keramikas apdedzināšanas tehnika. Pasākums bija iespējams, pateicoties organizatoru iniciatīvai un valsts un vietējās pašvaldības, kā arī uzņēmēju un iedzīvotāju atbalstam.

Lai gan Latvija bija atguvusi neatkarību, informācijas saņemšanas iespējas par pasaulē notiekošo un saziņas iespējas joprojām bija visai ierobežotas. Tāpēc ROJARAKU vasaras brīvlaikā studentiem un aktīvi radošiem māksliniekiem no dažādām valstīm piedāvāja vidi eksperimentālu ideju apmaiņai. Sākotnēji viss koncentrējās uz māla un akmens apstrādi, apdedzināšanu atklātas uguns liesmās. Vēlāk tās papildināja instalācijas, vides māksla, fotogrāfija, video, sociālās aktivitātes, izrādes, performances un citi mediju izteiksmes veidi.

2002. gadā tika dibināta starpdisciplinārā mākslas grupa Serde, kuras dalībnieki iniciē un īsteno mākslas projektus. ROJARAKU ir viens no Serde organizētajiem autonomajiem pasākumiem.

Šajā gadā ROJARAKU mainīja iepriekšējo gadu tradīcijas, pārceļot uzsvaru no objektu radīšanas un izvietošanas telpā uz pašas telpas radīšanu. Daudzi augstas kvalitātes darbi atradās Rojas apkārtnē. Es minēšu tikai dažus no tiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ vairs nav redzami Rojā. Īsu laiku Rojas ostas molu apdzīvoja Ivara Drulles un Rasas Jansones darbi. Tajā pašā vietā Marta Ģibiete uzstādīja instalāciju no spoguļu laukumiem. Par šo darbu rakstīja amerikāņu žurnāls New Glass Review savā 25 gadu jubilejas numurā, kurā bija apkopoti pasaules izcilākie stikla mākslas darbi pēdējo divdesmit piecu gadu laikā. No tūkstošiem iesniegto darbu attēlu profesionāla žūrija atlasīja labākos, kas tika iekļauti katalogā. Žūrijas locekle un Korningas Stikla muzeja Ņujorkā modernā stikla kuratore Tīna Oldknova (Tina Oldknow) par šo darbu rakstīja: “Martas Ģibietes un Luīzes Lippertes darbi mani aizrāva instalāciju kategorijā. Ģibietes XXX ir pārliecinošs ar savu izpratni par materiālu . Spogulis ir brīnišķīgs medijs, ja tas tiek izmantots ne tikai atspoguļošanai, un šeit tas tiek izmantots ainavas pastiprināšanai. Ģibietes veidotā mozaīka rada bagātīgu virsmas faktūru, kas atdarina raupjo betonu un mirdzošās ūdens gaismas malas. Viņa izmanto spoguļa spēju radīt telpu tur, kur tās nav, un ūdens atspulgs burtiski liek pazust masīvajai piestātnei. Dabas, gaismas, atspulgu un ilūziju tēmas, kas bieži tiek izmantotas glezniecībā un fotogrāfijā, var atrast arī stikla mākslā, piemēram, Lerija Bella un Mariana Karla darbos. Tomēr Ģibietes pieeja un metode ir unikāla. Tas ir ģeniāli un vienlaikus tik saprotami vienkārši.”

Iepriekšējo gadu eksperimenti dzīvās uguns keramikas krāsnīs tiek turpināti ikgadējos uguns šovos projekta pēdējā vakarā. Uģis Pucens pār jūru uzkarināja liela izmēra uguns maisus. Atšķirībā no ierastajiem un jau ierastajiem uguņošanas šoviem šis šovs ļauj veiksmīgi izpaust autora radošumu esošajā vidē bez skaļu sprādzienu radītā trokšņa. Kopā ņemot, liesmojošie uguns maisi, kas griežas vējā un izkliedē dzirksteles, to atspulgi ūdenī un autores nemitīgās korekcijas rada iespaidīgu, vibrējošu sajūtu pilnu rezultātu.

Gadu vēlāk Ieva Rupenheite rakstīja laikrakstā Diena: “Raivo Armuliks bija izvēlējies savu devumu Rojas videi no readymade attēlu pasaules, demonstrējot neatkarību no vilinošās formulas Jūra+Saule+Vējš. Viņa darbs ” Prāta skalošana veidoja nedabiska izmēra, bet reālistiskas smadzenes, ko skalo viļņi. Smieklīgi, jā, bet kas no tā? Lai gan tā bija ārpus lokāli noteiktajiem nosacījumiem un pilnīgi apolitiska, “Smadzeņu skalošana” tomēr lieliski iederējās plašāka lauka spēlē; tā ne tikai pildīja sarkastiska joka funkcijas, bet arī rosināja novērotāju kļūt aizdomīgam, ja ne jau turēt aizdomās konkrēto šīs smadzeņu skalošanas mērķi.” (“Skaistāks par kuģi” [More beautiful than a ship], Diena, 30.08.2004, 14. lpp.) Armulika darbam nebija lemts uz ilgu laiku nomazgāties pie viļņlauža. Kāds vietējais mākslas entuziasts ar lauzni bija brutāli izcēlis “interesanto akmeni” no jūras, un Rojā bija pirmais “smadzeņu zaglis”.

Padomju laikā Rojā, kas atradās “aizliegtajā zonā”, dominēja zvejniecības nozare. Mūsdienās, kad Baltijas jūras zvejas krājumi ir izsīkuši, mazpilsēta arvien vairāk pievēršas tūrisma attīstībai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc 2004. gadā lietuviešu mākslinieks Hilberts Jetkevičus (Hilbertas Jetkevičius) īstenoja projektu ” Yohaidi”, kas bija atsauce uz esošo situāciju, veidojot “atmiņu pieminekļus”, tādējādi apsteidzot visaptverošā tūrisma attīstību. Slenga vārds “Yohaidi”, kas ir izplatīts visās trijās Baltijas valstīs un tiek lietots kā brīnuma vai pārsteiguma izteiksme, līdzīgi komiksu varonim kļūst par akmenī iecirstā klišejiskā nosaukuma “japāņu tūrists” nesēju. Rīcības laikā Yohaidi tika izvietots dažādās Rojas vietās – pilsētas centrā, pie kases automāta, ostā, kapsētā, šķūnī un pie lepnā uzraksta “Roja” zvejniekiem veltītā pieminekļa pakājē pie kultūras nama, uz kura iepriekš bija uzraksts “Par komunismu!”. Yohaidi devās realitātē, radot savu, netraucētu stāstu par esošo situāciju Rojā, nebaidoties ieskatīties arī savā vēl nesakoptajā pagalmā un fiksēt to ar keramikas kameru, kas novietota uz keramikas krūtīm.

Diagnozējot vietējās vides problēmas, nākamajā gadā latviešu scenogrāfe un mediju māksliniece Izolde Cēsniece demonstrēja izveicīgu dialogu ar pilsētas telpu un tās iedzīvotājiem. Savu instalāciju ” Nike of Roja“, kas atgādināja vizuāli izteiksmīgu biedēkli, viņa novietoja uz nu jau sagruvuša bijušā padomju laika universālveikala jumta. Publiskajā telpā uzliesmoja kaislības par ēkas nākotni. Daudzus gadus šis kādreiz lepnais veikals stāvēja pašā pilsētas centrā kā noplucis dīvainība bez logiem, kamēr tā īpašnieki mainījās, gaidot, kad cenas pieaugs. Cēsnieces Nikē, kā sengrieķu mitoloģijā uzvaras dieviete un Kratas, Bijas un Zelusa māsa, panāca to, ko nespēja panākt pašvaldība, kas neveiksmīgi cīnījās ar ēkas īpašniekiem par tās atjaunošanu. Mājaslapā www.performance.lv mākslinieks raksta: “Ja es visu izvietoju pareizajās vietās, tad vairs nav nepieciešams neko pievienot, jo viss notiek tā, kā es to vēlos, pats no sevis.” Iespējams, būtu pārsteidzīgi teikt, ka tas bija pēdējais piliens, kas lika ēkai mainīties, taču tieši tā tas arī notika.

Šogad laboratorijā ienāca teātra māksla. Elīnas Cērpas vadībā sākās darbs pie grāmatas Maigums, kura pamatā ir viens no neparastākajiem Jorhes Luisa Borgesa stāstiem. La Intrusa. Četri profesionāli aktieri no Rīgas Krievu drāmas teātra piedalījās sagatavošanās darbos un laboratorijas pēdējā vakarā parādīja rezultātus. Vēlāk izrāde izpelnījās kritiķu atzinību, kad tika iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī ar citu aktieru sastāvu. “Maigums” ir viens no pēdējā laika priecīgākajiem pārsteigumiem Latvijas teātrī. Nebija vajadzības kāpt pa abstraktām intelektuālām sastatnēm. Bija tikai viens galvenais uzdevums – aprakstīt, kā un kas notiek, lai notvertu izrādes atmosfēru. Materiāls. Jutekliskums. Īsts,” Kultūras Dienā (31.03.2006.) raksta teātra kritiķe Undīne Adamaite.

Pirmajā nedēļā līdzās objektiem, performancēm un darbiem citos medijos ROJARAKU mākslinieku grupa sadarbībā ar vietējo tipogrāfiju RAUDA izveidoja bukletu, kas atspoguļo viņu pieredzi Rojā. RAUDA specializējas zivju produktu iepakojuma etiķešu drukāšanā, tāpēc, nedaudz mainot sākotnējo RAUDA dizainu šprotu konservu kārbām, tika izveidots jauns iepakojums bukletam. Ar RAUDA palīdzību tika izgatavoti arī šīs grāmatas skārda vāki.

Katrīna Forstera (Catherine Forster, ASV), atklājusi, ka rojas iedzīvotāji ir atturīgi un piesardzīgi, nolēma nebūt uzbāzīga un radīja videodarbu ” Kājām“, kurā fiksēti viņas mēģinājumi sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem, bet kamera vērsta uz leju. Forstera filmē vienu dienu no rītausmas līdz krēslai, filmējot savas kājas, kā arī garāmgājējus un sarunu biedrus viena metra rādiusā.

Līdz 2006. gadam, kad laboratorija svinēja desmit gadu jubileju, jau bija ievērojama konkurence par desmit rezidentūras vietām. Tas liecina par laboratorijas darbības kvalitātes pieaugumu. Un arī šodien, 2007. gada pavasarī, kad mēs zinām, ka vasarā ROJARAKU vairs nebūs un turpmāk tas varētu notikt tikai reizi divos gados, ir liela interese no potenciālajiem dalībniekiem no ārzemēm.

Rojas priežu birzī netālu no daudzstāvu dzīvojamo māju kvartāla uz pāris mēnešiem bija izvietots vācu mākslinieces Ursulas Ašernkampas darbs ” Koka aizkari jeb horizontāla sapņa vertikālā izpausme“. Palielinoties privātīpašuma vērtībai, publiskā telpa samazinās, un privātās intereses bieži vien ir svarīgākas par sabiedrības interesēm. Ašernakampa darbu var uztvert kā brīdinājuma zīmi, aicinājumu apstāties un novērtēt to, kas ir, vai arī kā pozitīvu ironisku komentāru par daudzajiem jaunajiem žogiem.

Viens no, iespējams, mazāk pamanāmajiem, taču atmiņā uz ilgu laiku palikušajiem darbiem bija Braiena Gilisa (Brian Gillis, ASV) verbālie vēstījumi uz metāla plāksnēm. Lai gan tās bija neatkarīgas un izkaisītas pa visu Roju, tās nevainojami atbilda laboratorijas mērķim – veicināt pilsētas iedzīvotāju un viesu mijiedarbību ar apkārtni un tajā “paslēptajiem” darbiem. Gillis saka: “Mani interesē iejaukties vidē ar stāstu, kanonizēt ikdienas lietas un notikumus, kas vēlāk maina cilvēku uztveri. Mani darbi šeit ir kā katalizatori, lai radītu cilvēkos dziļāku izpratni par vietām, kuras viņi regulāri izmanto.” Piemēram, vienā no tekstiem, kas bija pieskrūvēts pie soliņa autoostā, bija rakstīts: “Esmu aizmirsis, cik brīnišķīgi lietū smaržo koki,” viņš teica sev, izkāpjot no autobusa. “Es nevaru sagaidīt, kad iepazīšu Marijas bērnus.” Džilisa teikumi, izrauti no kāda plašāka konteksta, ierauj jūs strāvā, tie saasina sajūtas un ļauj piedzīvot un paplašināt iespējamā robežas.

 

Raksts publicēts mākslas grāmatā “ROJA.ROJARAKU”, ROJARAKU un TISSU Publishing, 2007, ISBN 978.9984.39.251.6.