Māris un jautrie vīri*.

Brian Benfer

 

Šis bija^{20. gads}, kopš Rojā, Latvijā, Māris Grosbahs organizē un vada pasākumu sēriju. Lai gan pasākuma formāts un nosaukums gadu gaitā ir nedaudz mainījies, būtībā viņa apņemšanās atbalstīt plašāku mākslas kopienu un vietējo ciematu, kurā viņš ir uzaudzis, ir palikusi nemainīga. Viņš to izveidoja galvenokārt kā līdzekli, ar kura palīdzību viņš un viņa studiju biedri varēja turpināt strādāt vasarās, un sākumā viņam bija tikai neliela krāsns un cilvēku grupa, kas bija ieinteresēti kopā radīt. Sākotnējais nosaukums ROJARAKU, šis keramikas notikums nodrošināja fizisku telpu darbam un jauno un topošo mākslinieku kopienu, lai apmainītos ar tehnikām, procesiem un informāciju, kas saistīta ar keramiku, – patiesībā tas bija tik keramikas pasākums, ka tā laikā notika svinīga maza keramikas krūzes pacelšana un nolaišana pie karoga masta, kas atradās īpašuma centrā.

Kā visas lietas laika gaitā attīstās un mainās, tā arī šis pasākums ir mainījies. Tas, kas sākās kā keramikas pulcēšanās, pakāpeniski ir kļuvis par plašāku ideju un koncepciju apspriešanas forumu. Ar laikmetīgo mākslu ir kļuvušas vairāk saistītas problēmas nekā tehnika, dialogs par konceptuālo meistarību un vidi, kas ir atrauta no vienas disciplīnas vai materiāla specifikas. Viena lieta, kas ir palikusi nemainīga, ir Māra vēlme ienest laikmetīgo mākslu un starptautiskus māksliniekus mazā zvejnieku ciematā Latvijas laukos.

Šogad bija pulcējušies talantīgi un iedvesmojoši cilvēki no visas pasaules. Visi ar atšķirīgu materiālu estētisko izjūtu un konceptuāliem priekšstatiem, visi dalās ar saviem darbiem un idejām, sanākot kopā, lai radītu darbus un eksperimentētu. Es lietoju šo etiķeti, jo zinu, ka Mārim tā ir svarīga, un mūsu sarunas par etiķetēm aptver virkni notikumu, cilvēku un darbu laikmetīgās mākslas jomā. Viņaprāt, šis pasākums ir vieta, kur cilvēki tiek iedrošināti eksperimentēt, un vārds “neveiksme” nepastāv. Viņa pasākums, kas tagad saucas ROJA ART LAB, ir domāts tieši kā vieta, kur cilvēki nāk izmēģināt jaunas lietas atbalstošā un no spriedumiem brīvā vidē. Tas kļūst arvien svarīgāks, kad mēs mākslinieciski nobriestam, jo brīvība, kas mums kādreiz bija kā topošajiem māksliniekiem un studentiem, kļūst par sava veida ietvaru, neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai nē. Neatkarīgi no tā, vai tas ir estētiski montēts, materiāli orientēts vai konceptuāli ietērpts, veids, kā mēs redzam un interpretējam visu informāciju ar mūsu psihes palīdzību, rada virkni veidu, kā mēs redzam pasauli un nododam to, ko mēs pētām. Iespēja iziet ārpus komforta zonas un iedrošinājums ciest neveiksmi ir brīnišķīga lieta, un tas, ka piedalās gan jau atzīti, gan topošie mākslinieki, veicina šīs laboratorijas vispārējās filozofijas būtību.

Šogad tapušie darbi aptvēra plašu koncepciju un materiālu jutīgumu, un bija darbi, kas svārstījās no tradicionāliem objektiem un materiāliem/procesiem līdz jauno mediju un mūsdienu tehnoloģiju izmantošanai. Džeimijs Allens pētīja dažādus reģiona torņus, norādot uz izsekošanas, kartēšanas un sakaru aspektiem, kā arī vēsturiski aplūkojot jūrniecības dzīves navigācijas aspektus. Viņa torņa atveidojums (10:1 mērogā), kas spēj un patiesībā ir paredzēts ceļošanai un pārvietošanai pa ciematu, viņam būs tikpat patvaļīgi izvietots kā paši torņi, jo cilvēki tiek aicināti nejauši pārvietot objektu. Vasilija Mačaradzes darbs bija veltīts infrasarkanās gaismas avotam, ko viņš novietoja uz vēsturiskas totēmiskas arhitektūras struktūras netālu no jūras, kas bija saglabājusies no vācu okupācijas laikiem. Tā pastāv kā pseidodienas pirātu tehnika, lai maldinātu kuģus, kas meklē savas koordinātas, un, lai gan šāda veida gaisma ir acīmredzama tradicionāli izmantotā variācija, tās nolūks bija šīs navigācijas metodes mūsdienu variācija. Zanda Puče izmantoja paštaisītu ierakstīšanas ierīci, lai dokumentētu “zemes skaņas”, ievietojot zondes zemē dažādās Rojas apkārtnes vietās. Šī ierīce, kas galvenokārt nolasa elektromagnētiskos viļņus, bija paredzēta, lai reģistrētu reģionā emitēto skaņu diapazonu. Jošī Sugito pētīja vietējos mālus un materiālus, lai radītu diorāmas, atsaucoties uz savu japāņu izcelsmi un ar tējas ceremoniju un mūsdienu kultūru saistīto klasicismu. Darbos kā dalībnieki tika iesaistīti arī skatītāji, mudinot viņus iesaistīties, lejot traukus ar šķidrumu pāri darbu virsmām. Gints Malderis apsekoja reģiona iedzīvotājus, uzņemot portretus, kas attēloti uz pasēm/personu apliecībām, un jautājot katram cilvēkam, kādu “krāsu” viņš uzskata par Rojas kvintesenci. Pēc tam, izmantojot virkni variāciju, viņš tās salika lielā režģī, kas atgādina Marthas Stewart mājas dekoru krāsu paraugus. Igauņu duets Juhans Vihterpals un Kristins Oravs apvienoja savu interesi par performanci un mūziku, radot lielu piramīdu, kas piekārta uz troses (paredzēta spēlēšanai kā instruments). Abi uzstājās ar priekšnesumu, kas bija atsauce uz cilšu deju, un Oravs tajā iekļāva pašas izgatavotu keramikas elementu, mijiedarbojoties ar to, kamēr Vihterpals bungoja uz vecas eļļas bungas, līdz viņa to atlaida, lai tas tiktu sadragāts uz blakus esošā akmens. Šogad kā dalībnieks arī piedalījos izstādē, radot objektu, kurā pētīju ciema iepriekšējās fiziskās un psiholoģiskās paliekas. Izliets krātereskas formas betona negatīvs, tas pēc tam tika apgriezts un novietots tieši blakus oriģinālam, lai iezīmētu attiecības starp indivīdu pretējiem viedokļiem un uztveri, vienlaikus norādot uz indeksuālo zīmi.

ROJA ART LAB, kas gadu gaitā ir piedalījusies daudzos šādos pasākumos, ir unikāla daudzos aspektos. Sabiedrības iesaistīšanās, vietējo iedzīvotāju patiesā interese un rūpes, viņu fiziskā un finansiālā līdzdalība, kā arī Māra acīmredzamā aizraušanās ar ciematu – tas viss palīdz veidot patiesi unikālu pasākumu. Es nekad neesmu sastapusi nevienu cilvēku, kas vairāk lepojas ar to, kas viņš ir un no kurienes nāk, un esmu pārliecināta, ka bez Māra iesaistīšanās Roju varētu dēvēt tikai par vasaras tūrisma galamērķi tiem, kas meklē lauku, latviešu jūrniecības kopienu. Viņa uzticība laikmetīgajai mākslai un māksliniekiem sniedzas tālāk par viņa personīgo programmu, un viņa ietekme šajā jomā ir izplatījusies arī citās kultūras programmās, kas kopš tā laika ir izveidotas. Viņš bija viens no šobrīd populārā starptautiskā filmu festivāla RojaL dibinātājiem. Viņš ir motivējis arī citus veidot līdzīgus pasākumus šajā jomā, piemēram, jau otro gadu tiek organizēts starptautisks arhitektūras simpozijs. Pateicoties Mārim, tagad ciematā valda vispārēja izpratne un atbalsts mākslai un māksliniekiem. Mākslas pasaule var tikai cerēt, ka vairāk cilvēku izrādīs šādu apņēmību un ietekmi, sniedzot to, kam vajadzētu būt pieejamam ikvienam mazās kopienās visā pasaulē.

 

*The Merry Men ir blēžu grupa, kas angļu literatūrā un folklorā seko Robinam Hudam.

Raksts publicēts mākslas žurnālā “Studija” Nr.5 (110). 2016.