Brian Benfer

 

Šis bija^{20. gads}, kopš Rojā, Latvijā, Māris Grosbahs organizē un vada pasākumu sēriju. Lai gan pasākuma formāts un nosaukums gadu gaitā ir nedaudz mainījies, būtībā viņa apņemšanās atbalstīt plašāku mākslas kopienu un vietējo ciematu, kurā viņš ir uzaudzis, ir palikusi nemainīga. Viņš to izveidoja galvenokārt kā līdzekli, ar kura palīdzību viņš un viņa studiju biedri varēja turpināt strādāt vasarās, un sākumā viņam bija tikai neliela krāsns un cilvēku grupa, kas bija ieinteresēti kopā radīt. Sākotnējais nosaukums ROJARAKU, šis keramikas notikums nodrošināja fizisku telpu darbam un jauno un topošo mākslinieku kopienu, lai apmainītos ar tehnikām, procesiem un informāciju, kas saistīta ar keramiku, – patiesībā tas bija tik keramikas pasākums, ka tā laikā notika svinīga maza keramikas krūzes pacelšana un nolaišana pie karoga masta, kas atradās īpašuma centrā.

Kā visas lietas laika gaitā attīstās un mainās, tā arī šis pasākums ir mainījies. Tas, kas sākās kā keramikas pulcēšanās, pakāpeniski ir kļuvis par plašāku ideju un koncepciju apspriešanas forumu. Ar laikmetīgo mākslu ir kļuvušas vairāk saistītas problēmas nekā tehnika, dialogs par konceptuālo meistarību un vidi, kas ir atrauta no vienas disciplīnas vai materiāla specifikas. Viena lieta, kas ir palikusi nemainīga, ir Māra vēlme ienest laikmetīgo mākslu un starptautiskus māksliniekus mazā zvejnieku ciematā Latvijas laukos.

Šogad bija pulcējušies talantīgi un iedvesmojoši cilvēki no visas pasaules. Visi ar atšķirīgu materiālu estētisko izjūtu un konceptuāliem priekšstatiem, visi dalās ar saviem darbiem un idejām, sanākot kopā, lai radītu darbus un eksperimentētu. Es lietoju šo etiķeti, jo zinu, ka Mārim tā ir svarīga, un mūsu sarunas par etiķetēm aptver virkni notikumu, cilvēku un darbu laikmetīgās mākslas jomā. Viņaprāt, šis pasākums ir vieta, kur cilvēki tiek iedrošināti eksperimentēt, un vārds “neveiksme” nepastāv. Viņa pasākums, kas tagad saucas ROJA ART LAB, ir domāts tieši kā vieta, kur cilvēki nāk izmēģināt jaunas lietas atbalstošā un no spriedumiem brīvā vidē. Tas kļūst arvien svarīgāks, kad mēs mākslinieciski nobriestam, jo brīvība, kas mums kādreiz bija kā topošajiem māksliniekiem un studentiem, kļūst par sava veida ietvaru, neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai nē. Neatkarīgi no tā, vai tas ir estētiski montēts, materiāli orientēts vai konceptuāli ietērpts, veids, kā mēs redzam un interpretējam visu informāciju ar mūsu psihes palīdzību, rada virkni veidu, kā mēs redzam pasauli un nododam to, ko mēs pētām. Iespēja iziet ārpus komforta zonas un iedrošinājums ciest neveiksmi ir brīnišķīga lieta, un tas, ka piedalās gan jau atzīti, gan topošie mākslinieki, veicina šīs laboratorijas vispārējās filozofijas būtību.

Šogad tapušie darbi aptvēra plašu koncepciju un materiālu jutīgumu, un bija darbi, kas svārstījās no tradicionāliem objektiem un materiāliem/procesiem līdz jauno mediju un mūsdienu tehnoloģiju izmantošanai. Džeimijs Allens pētīja dažādus reģiona torņus, norādot uz izsekošanas, kartēšanas un sakaru aspektiem, kā arī vēsturiski aplūkojot jūrniecības dzīves navigācijas aspektus. Viņa torņa atveidojums (10:1 mērogā), kas spēj un patiesībā ir paredzēts ceļošanai un pārvietošanai pa ciematu, viņam būs tikpat patvaļīgi izvietots kā paši torņi, jo cilvēki tiek aicināti nejauši pārvietot objektu. Vasilija Mačaradzes darbs bija veltīts infrasarkanās gaismas avotam, ko viņš novietoja uz vēsturiskas totēmiskas arhitektūras struktūras netālu no jūras, kas bija saglabājusies no vācu okupācijas laikiem. Tā pastāv kā pseidodienas pirātu tehnika, lai maldinātu kuģus, kas meklē savas koordinātas, un, lai gan šāda veida gaisma ir acīmredzama tradicionāli izmantotā variācija, tās nolūks bija šīs navigācijas metodes mūsdienu variācija. Zanda Puče izmantoja paštaisītu ierakstīšanas ierīci, lai dokumentētu “zemes skaņas”, ievietojot zondes zemē dažādās Rojas apkārtnes vietās. Šī ierīce, kas galvenokārt nolasa elektromagnētiskos viļņus, bija paredzēta, lai reģistrētu reģionā emitēto skaņu diapazonu. Jošī Sugito pētīja vietējos mālus un materiālus, lai radītu diorāmas, atsaucoties uz savu japāņu izcelsmi un ar tējas ceremoniju un mūsdienu kultūru saistīto klasicismu. Darbos kā dalībnieki tika iesaistīti arī skatītāji, mudinot viņus iesaistīties, lejot traukus ar šķidrumu pāri darbu virsmām. Gints Malderis apsekoja reģiona iedzīvotājus, uzņemot portretus, kas attēloti uz pasēm/personu apliecībām, un jautājot katram cilvēkam, kādu “krāsu” viņš uzskata par Rojas kvintesenci. Pēc tam, izmantojot virkni variāciju, viņš tās salika lielā režģī, kas atgādina Marthas Stewart mājas dekoru krāsu paraugus. Igauņu duets Juhans Vihterpals un Kristins Oravs apvienoja savu interesi par performanci un mūziku, radot lielu piramīdu, kas piekārta uz troses (paredzēta spēlēšanai kā instruments). Abi uzstājās ar priekšnesumu, kas bija atsauce uz cilšu deju, un Oravs tajā iekļāva pašas izgatavotu keramikas elementu, mijiedarbojoties ar to, kamēr Vihterpals bungoja uz vecas eļļas bungas, līdz viņa to atlaida, lai tas tiktu sadragāts uz blakus esošā akmens. Šogad kā dalībnieks arī piedalījos izstādē, radot objektu, kurā pētīju ciema iepriekšējās fiziskās un psiholoģiskās paliekas. Izliets krātereskas formas betona negatīvs, tas pēc tam tika apgriezts un novietots tieši blakus oriģinālam, lai iezīmētu attiecības starp indivīdu pretējiem viedokļiem un uztveri, vienlaikus norādot uz indeksuālo zīmi.

ROJA ART LAB, kas gadu gaitā ir piedalījusies daudzos šādos pasākumos, ir unikāla daudzos aspektos. Sabiedrības iesaistīšanās, vietējo iedzīvotāju patiesā interese un rūpes, viņu fiziskā un finansiālā līdzdalība, kā arī Māra acīmredzamā aizraušanās ar ciematu – tas viss palīdz veidot patiesi unikālu pasākumu. Es nekad neesmu sastapusi nevienu cilvēku, kas vairāk lepojas ar to, kas viņš ir un no kurienes nāk, un esmu pārliecināta, ka bez Māra iesaistīšanās Roju varētu dēvēt tikai par vasaras tūrisma galamērķi tiem, kas meklē lauku, latviešu jūrniecības kopienu. Viņa uzticība laikmetīgajai mākslai un māksliniekiem sniedzas tālāk par viņa personīgo programmu, un viņa ietekme šajā jomā ir izplatījusies arī citās kultūras programmās, kas kopš tā laika ir izveidotas. Viņš bija viens no šobrīd populārā starptautiskā filmu festivāla RojaL dibinātājiem. Viņš ir motivējis arī citus veidot līdzīgus pasākumus šajā jomā, piemēram, jau otro gadu tiek organizēts starptautisks arhitektūras simpozijs. Pateicoties Mārim, tagad ciematā valda vispārēja izpratne un atbalsts mākslai un māksliniekiem. Mākslas pasaule var tikai cerēt, ka vairāk cilvēku izrādīs šādu apņēmību un ietekmi, sniedzot to, kam vajadzētu būt pieejamam ikvienam mazās kopienās visā pasaulē.

 

*The Merry Men ir blēžu grupa, kas angļu literatūrā un folklorā seko Robinam Hudam.

Raksts publicēts mākslas žurnālā “Studija” Nr.5 (110). 2016.

 

 

 

 

Māris Grosbahs

Starptautiskā mākslas laboratorija – mākslinieku rezidence

 

2007. gada ziemā Čikāgā notika amerikāņu mākslinieces Ketrīnas Forsteres izstāde ” Rojas cilvēki“. Elīnas Cērpas iestudējums ” Maigums” pēc Hordes Luisa Borhes stāsta ” La Intrusa”, kas aizsākts Rojā un iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī, tika nominēts kā sezonas inovatīvākais iestudējums. Lucernā šveiciešu mākslinieks Rūdi Šorno (Ruedi Schorno) izstādīja panorāmas fotogrāfijas, kas uzņemtas Rojā. Francijā Hélène Gerster nolasīja savu eseju par Roju Lionas un Marseļas teātros. Un tas ir tikai sākums. Viņi visi piedalījās ROJARAKU mākslas laboratorijā. Tur pavadītajā laikā pierakstītās izjūtas joprojām tiek izstādītas.

1997. gadā, vēl studējot Latvijas Mākslas akadēmijā un izjūtot akadēmiskās sistēmas trūkumus un nepieciešamību meklēt un atrast jaunas mākslas formas un pašizpausmes iespējas, studenti Kristīne Lazdāne un Māris Grosbahs kopā ar pasniedzējiem Daini Lesiņu un Aināru Rimicānu Rojā organizēja keramikas simpoziju, ko nosauca par ROJARAKU. Rojā ir neliela zvejnieku pilsētiņa jūras krastā, un raku ir vizuāli iespaidīga, bet tehniski salīdzinoši vienkārša keramikas apdedzināšanas tehnika. Pasākums bija iespējams, pateicoties organizatoru iniciatīvai un valsts un vietējās pašvaldības, kā arī uzņēmēju un iedzīvotāju atbalstam.

Lai gan Latvija bija atguvusi neatkarību, informācijas saņemšanas iespējas par pasaulē notiekošo un saziņas iespējas joprojām bija visai ierobežotas. Tāpēc ROJARAKU vasaras brīvlaikā studentiem un aktīvi radošiem māksliniekiem no dažādām valstīm piedāvāja vidi eksperimentālu ideju apmaiņai. Sākotnēji viss koncentrējās uz māla un akmens apstrādi, apdedzināšanu atklātas uguns liesmās. Vēlāk tās papildināja instalācijas, vides māksla, fotogrāfija, video, sociālās aktivitātes, izrādes, performances un citi mediju izteiksmes veidi.

2002. gadā tika dibināta starpdisciplinārā mākslas grupa Serde, kuras dalībnieki iniciē un īsteno mākslas projektus. ROJARAKU ir viens no Serde organizētajiem autonomajiem pasākumiem.

Šajā gadā ROJARAKU mainīja iepriekšējo gadu tradīcijas, pārceļot uzsvaru no objektu radīšanas un izvietošanas telpā uz pašas telpas radīšanu. Daudzi augstas kvalitātes darbi atradās Rojas apkārtnē. Es minēšu tikai dažus no tiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ vairs nav redzami Rojā. Īsu laiku Rojas ostas molu apdzīvoja Ivara Drulles un Rasas Jansones darbi. Tajā pašā vietā Marta Ģibiete uzstādīja instalāciju no spoguļu laukumiem. Par šo darbu rakstīja amerikāņu žurnāls New Glass Review savā 25 gadu jubilejas numurā, kurā bija apkopoti pasaules izcilākie stikla mākslas darbi pēdējo divdesmit piecu gadu laikā. No tūkstošiem iesniegto darbu attēlu profesionāla žūrija atlasīja labākos, kas tika iekļauti katalogā. Žūrijas locekle un Korningas Stikla muzeja Ņujorkā modernā stikla kuratore Tīna Oldknova (Tina Oldknow) par šo darbu rakstīja: “Martas Ģibietes un Luīzes Lippertes darbi mani aizrāva instalāciju kategorijā. Ģibietes XXX ir pārliecinošs ar savu izpratni par materiālu . Spogulis ir brīnišķīgs medijs, ja tas tiek izmantots ne tikai atspoguļošanai, un šeit tas tiek izmantots ainavas pastiprināšanai. Ģibietes veidotā mozaīka rada bagātīgu virsmas faktūru, kas atdarina raupjo betonu un mirdzošās ūdens gaismas malas. Viņa izmanto spoguļa spēju radīt telpu tur, kur tās nav, un ūdens atspulgs burtiski liek pazust masīvajai piestātnei. Dabas, gaismas, atspulgu un ilūziju tēmas, kas bieži tiek izmantotas glezniecībā un fotogrāfijā, var atrast arī stikla mākslā, piemēram, Lerija Bella un Mariana Karla darbos. Tomēr Ģibietes pieeja un metode ir unikāla. Tas ir ģeniāli un vienlaikus tik saprotami vienkārši.”

Iepriekšējo gadu eksperimenti dzīvās uguns keramikas krāsnīs tiek turpināti ikgadējos uguns šovos projekta pēdējā vakarā. Uģis Pucens pār jūru uzkarināja liela izmēra uguns maisus. Atšķirībā no ierastajiem un jau ierastajiem uguņošanas šoviem šis šovs ļauj veiksmīgi izpaust autora radošumu esošajā vidē bez skaļu sprādzienu radītā trokšņa. Kopā ņemot, liesmojošie uguns maisi, kas griežas vējā un izkliedē dzirksteles, to atspulgi ūdenī un autores nemitīgās korekcijas rada iespaidīgu, vibrējošu sajūtu pilnu rezultātu.

Gadu vēlāk Ieva Rupenheite rakstīja laikrakstā Diena: “Raivo Armuliks bija izvēlējies savu devumu Rojas videi no readymade attēlu pasaules, demonstrējot neatkarību no vilinošās formulas Jūra+Saule+Vējš. Viņa darbs ” Prāta skalošana veidoja nedabiska izmēra, bet reālistiskas smadzenes, ko skalo viļņi. Smieklīgi, jā, bet kas no tā? Lai gan tā bija ārpus lokāli noteiktajiem nosacījumiem un pilnīgi apolitiska, “Smadzeņu skalošana” tomēr lieliski iederējās plašāka lauka spēlē; tā ne tikai pildīja sarkastiska joka funkcijas, bet arī rosināja novērotāju kļūt aizdomīgam, ja ne jau turēt aizdomās konkrēto šīs smadzeņu skalošanas mērķi.” (“Skaistāks par kuģi” [More beautiful than a ship], Diena, 30.08.2004, 14. lpp.) Armulika darbam nebija lemts uz ilgu laiku nomazgāties pie viļņlauža. Kāds vietējais mākslas entuziasts ar lauzni bija brutāli izcēlis “interesanto akmeni” no jūras, un Rojā bija pirmais “smadzeņu zaglis”.

Padomju laikā Rojā, kas atradās “aizliegtajā zonā”, dominēja zvejniecības nozare. Mūsdienās, kad Baltijas jūras zvejas krājumi ir izsīkuši, mazpilsēta arvien vairāk pievēršas tūrisma attīstībai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc 2004. gadā lietuviešu mākslinieks Hilberts Jetkevičus (Hilbertas Jetkevičius) īstenoja projektu ” Yohaidi”, kas bija atsauce uz esošo situāciju, veidojot “atmiņu pieminekļus”, tādējādi apsteidzot visaptverošā tūrisma attīstību. Slenga vārds “Yohaidi”, kas ir izplatīts visās trijās Baltijas valstīs un tiek lietots kā brīnuma vai pārsteiguma izteiksme, līdzīgi komiksu varonim kļūst par akmenī iecirstā klišejiskā nosaukuma “japāņu tūrists” nesēju. Rīcības laikā Yohaidi tika izvietots dažādās Rojas vietās – pilsētas centrā, pie kases automāta, ostā, kapsētā, šķūnī un pie lepnā uzraksta “Roja” zvejniekiem veltītā pieminekļa pakājē pie kultūras nama, uz kura iepriekš bija uzraksts “Par komunismu!”. Yohaidi devās realitātē, radot savu, netraucētu stāstu par esošo situāciju Rojā, nebaidoties ieskatīties arī savā vēl nesakoptajā pagalmā un fiksēt to ar keramikas kameru, kas novietota uz keramikas krūtīm.

Diagnozējot vietējās vides problēmas, nākamajā gadā latviešu scenogrāfe un mediju māksliniece Izolde Cēsniece demonstrēja izveicīgu dialogu ar pilsētas telpu un tās iedzīvotājiem. Savu instalāciju ” Nike of Roja“, kas atgādināja vizuāli izteiksmīgu biedēkli, viņa novietoja uz nu jau sagruvuša bijušā padomju laika universālveikala jumta. Publiskajā telpā uzliesmoja kaislības par ēkas nākotni. Daudzus gadus šis kādreiz lepnais veikals stāvēja pašā pilsētas centrā kā noplucis dīvainība bez logiem, kamēr tā īpašnieki mainījās, gaidot, kad cenas pieaugs. Cēsnieces Nikē, kā sengrieķu mitoloģijā uzvaras dieviete un Kratas, Bijas un Zelusa māsa, panāca to, ko nespēja panākt pašvaldība, kas neveiksmīgi cīnījās ar ēkas īpašniekiem par tās atjaunošanu. Mājaslapā www.performance.lv mākslinieks raksta: “Ja es visu izvietoju pareizajās vietās, tad vairs nav nepieciešams neko pievienot, jo viss notiek tā, kā es to vēlos, pats no sevis.” Iespējams, būtu pārsteidzīgi teikt, ka tas bija pēdējais piliens, kas lika ēkai mainīties, taču tieši tā tas arī notika.

Šogad laboratorijā ienāca teātra māksla. Elīnas Cērpas vadībā sākās darbs pie grāmatas Maigums, kura pamatā ir viens no neparastākajiem Jorhes Luisa Borgesa stāstiem. La Intrusa. Četri profesionāli aktieri no Rīgas Krievu drāmas teātra piedalījās sagatavošanās darbos un laboratorijas pēdējā vakarā parādīja rezultātus. Vēlāk izrāde izpelnījās kritiķu atzinību, kad tika iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī ar citu aktieru sastāvu. “Maigums” ir viens no pēdējā laika priecīgākajiem pārsteigumiem Latvijas teātrī. Nebija vajadzības kāpt pa abstraktām intelektuālām sastatnēm. Bija tikai viens galvenais uzdevums – aprakstīt, kā un kas notiek, lai notvertu izrādes atmosfēru. Materiāls. Jutekliskums. Īsts,” Kultūras Dienā (31.03.2006.) raksta teātra kritiķe Undīne Adamaite.

Pirmajā nedēļā līdzās objektiem, performancēm un darbiem citos medijos ROJARAKU mākslinieku grupa sadarbībā ar vietējo tipogrāfiju RAUDA izveidoja bukletu, kas atspoguļo viņu pieredzi Rojā. RAUDA specializējas zivju produktu iepakojuma etiķešu drukāšanā, tāpēc, nedaudz mainot sākotnējo RAUDA dizainu šprotu konservu kārbām, tika izveidots jauns iepakojums bukletam. Ar RAUDA palīdzību tika izgatavoti arī šīs grāmatas skārda vāki.

Katrīna Forstera (Catherine Forster, ASV), atklājusi, ka rojas iedzīvotāji ir atturīgi un piesardzīgi, nolēma nebūt uzbāzīga un radīja videodarbu ” Kājām“, kurā fiksēti viņas mēģinājumi sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem, bet kamera vērsta uz leju. Forstera filmē vienu dienu no rītausmas līdz krēslai, filmējot savas kājas, kā arī garāmgājējus un sarunu biedrus viena metra rādiusā.

Līdz 2006. gadam, kad laboratorija svinēja desmit gadu jubileju, jau bija ievērojama konkurence par desmit rezidentūras vietām. Tas liecina par laboratorijas darbības kvalitātes pieaugumu. Un arī šodien, 2007. gada pavasarī, kad mēs zinām, ka vasarā ROJARAKU vairs nebūs un turpmāk tas varētu notikt tikai reizi divos gados, ir liela interese no potenciālajiem dalībniekiem no ārzemēm.

Rojas priežu birzī netālu no daudzstāvu dzīvojamo māju kvartāla uz pāris mēnešiem bija izvietots vācu mākslinieces Ursulas Ašernkampas darbs ” Koka aizkari jeb horizontāla sapņa vertikālā izpausme“. Palielinoties privātīpašuma vērtībai, publiskā telpa samazinās, un privātās intereses bieži vien ir svarīgākas par sabiedrības interesēm. Ašernakampa darbu var uztvert kā brīdinājuma zīmi, aicinājumu apstāties un novērtēt to, kas ir, vai arī kā pozitīvu ironisku komentāru par daudzajiem jaunajiem žogiem.

Viens no, iespējams, mazāk pamanāmajiem, taču atmiņā uz ilgu laiku palikušajiem darbiem bija Braiena Gilisa (Brian Gillis, ASV) verbālie vēstījumi uz metāla plāksnēm. Lai gan tās bija neatkarīgas un izkaisītas pa visu Roju, tās nevainojami atbilda laboratorijas mērķim – veicināt pilsētas iedzīvotāju un viesu mijiedarbību ar apkārtni un tajā “paslēptajiem” darbiem. Gillis saka: “Mani interesē iejaukties vidē ar stāstu, kanonizēt ikdienas lietas un notikumus, kas vēlāk maina cilvēku uztveri. Mani darbi šeit ir kā katalizatori, lai radītu cilvēkos dziļāku izpratni par vietām, kuras viņi regulāri izmanto.” Piemēram, vienā no tekstiem, kas bija pieskrūvēts pie soliņa autoostā, bija rakstīts: “Esmu aizmirsis, cik brīnišķīgi lietū smaržo koki,” viņš teica sev, izkāpjot no autobusa. “Es nevaru sagaidīt, kad iepazīšu Marijas bērnus.” Džilisa teikumi, izrauti no kāda plašāka konteksta, ierauj jūs strāvā, tie saasina sajūtas un ļauj piedzīvot un paplašināt iespējamā robežas.

 

Raksts publicēts mākslas grāmatā “ROJA.ROJARAKU”, ROJARAKU un TISSU Publishing, 2007, ISBN 978.9984.39.251.6.