ROJARAKU

Inese Baranovska

 

1997. gada vasarā Māris Grosbahs savā dzimtajā Rojas novadā organizēja pirmo mākslas simpoziju ar skaisto nosaukumu ROJARAKU. Tiem, kas ar keramiku ir mazāk pazīstami, varam paskaidrot, ka raku ir sena īpaša apdedzināšanas tehnika, kas Latvijā īpaši populāra kļuvusi pēdējo divdesmit gadu laikā. Studējot Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā, Māris un viņa studiju biedri vēlējās izmēģināt ko jaunu, atšķirīgu. Un tā nu jau desmit gadus katru vasaru Māra dzimtajās mājās pulcējas visdažādākie jautrie cilvēki, kas sevi dēvē par māksliniekiem. Laika gaitā simpozija radošo aktivitāšu robežas paplašinājās. Tās vairs neaprobežojās tikai ar keramiku un kļuva par forumu telpiski orientētu konceptuālu vīziju radīšanai.

Mājaslapā www.rojaraku.lv lasām, ka mākslinieces vadītā Starptautiskā mākslas laboratorija ir unikāla, nekomerciāla iniciatīva Latvijā, kas nodrošina radošu vidi māksliniekiem ar radošām ambīcijām, kuri ir gatavi strādāt kopīgā eksperimentālu ideju apmaiņas vidē. Kopš 1997. gada projektā ir piedalījušies vairāk nekā sešdesmit mākslinieku no ASV, Šveices, Lielbritānijas, Krievijas, Kanādas, Vācijas, Izraēlas, Japānas, Slovēnijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas.

Ir labi zināms (gribam to atzīt vai nē), ka valsts mākslas un kultūras dzīve koncentrējas galvaspilsētā Rīgā un ne katrā valsts rajonā ir savs dzimis un izaudzis mākslinieks, kurš ir jauns un talantīgs, turklāt desmit gadus pēc kārtas spējis organizēt un vadīt starptautisku simpoziju vai laboratoriju. 4500 Rojas iedzīvotājiem vajadzētu lepoties, ka viņiem ir šāds mākslinieks. Viņš varēja aizbraukt radīt lielisku mākslu kaut kur citur pasaulē un atgriezties mājās, lai vienkārši apciemotu un atpūstos pie jūras, kur ir saule un ideāla pludmale. Bet nē, katru gadu kāds mistisks spēks Māri spiež uzņemties visas šīs organizatoriskās galvassāpes, cīņu par finansiālo atbalstu utt. Kam vajadzīgs šis Sīzifa uzdevums? Vai tā ir vēlme kļūt slavenam, iegūt pēc iespējas vairāk draugu un paziņu ārzemēs, padarīt dzimto rajonu par starptautiski atzītu mākslas centru? Es nedomāju, ka kāds no šiem iemesliem ir Māra Grosbaha darbības patiesā motivācija. Ja neesat piedalījies simpozijā un nejutis tā īpašo atmosfēru, jūs nekad nesapratīsiet tā unikālo raksturu, pozitīvo dzinuli vai vīrusu, kas, neskatoties uz visām problēmām, liek viņam iekļaut šo aktivitāti savas radošās dzīves trajektorijā. Jūs, protams, varētu ierasties uz pasākuma pēdējām dienām, apskatīt un apbrīnot, ko šie mākslinieki ir izdomājuši; jūs varētu aprunāties ar autoriem, bet jūs būtu tikai vērotājs no malas un nekad nekļūtu par vienu no viņiem. Īstās sajūtas var gūt, tikai piedaloties. Katrs laiks ir atšķirīgs – pirmo dienu kautrīgums, pierodot pie jaunās vides, tiek nomainīts pret darbu, pamazām veidojas sarežģīts cilvēciskās sapratnes un garīgās tuvības tīkls, tad atkal darbs un neoficiāli svētku brīži. Bet galvenais ir sarunas – par mākslu, dzīvi, par visu. Sarunas ir ārkārtīgi svarīgas daudziem māksliniekiem, jo katrs savā dziļākajā būtībā jūtas vientuļš, un reizēm ir nepieciešams kāds, kurš domā tāpat vai citādi, lai vienkārši uzklausītu. Pilsētas steigā šādu sarunu bieži vien pietrūkst, bet Rojas mierīgajā dzīves ritmā, šīs nekad nepieejamās zemes romantikā tās ir iespējamas. ROJARAKU laboratorijā galvenais ir process, piedalīšanās, nevis tas, kas ir radīts. Nav svarīgi, vai šajā sešpadsmit dienu ilgajā kopā būšanā visi dalībnieki rada ģeniālus darbus vai nē. Iespējams, ka rezultāti būs zināmi pēc ilgāka laika, kad viņi būs atgriezušies mājās…

Runājot par 2006. gada ROJARAKU laboratoriju un salīdzinot to ar iepriekšējo gadu pasākumiem, manuprāt, šajos desmit gados ir vērojams kvalitātes paaugstināšanās process; pasākums ir ieguvis savu unikālu identitāti, kas raksturīga tā organizatoriem, pašai norises vietai un atmosfērai. Tas viss ir pozitīvs priekšnoteikums, kas ir radījis dažus labus mākslas darbus, kuri tapuši simpoziju laikā. Piemēram, Ursula Aschernkamp (Ursula Aschernkamp, Vācija) sarkanā krāsā norobežoja 13 kvadrātmetru lielu publiskā parka (vai vienkārša priežu stādījuma) platību. Tas netraucēja garāmgājējiem, jo atradās vairākus metrus virs zemes. Iedvesmu veidot tradicionālo sarkano žogu māksliniece guvusi, vērojot Rojas privātmājas, taču katram no viņiem ir savs asociatīvs stāsts. Ronita Porata (Ronit Porat, Izraēla) dokumentēja savas pastaigas pa Roju un cilvēkus, kurus viņa sastapa ceļā. Pēdējā dienā viņa demonstrēja rezultātus ar slaidšovu vietējā mākslas skolā. Tas nebija nekas jauns, taču darbam piemita neaptverama sirsnība un atbruņojoši pozitīva enerģija. Mākslinieks radīja arī vēl vienu darbu-eferēmu – vietai specifisku projektu Rojas meža vidū. Krāterim līdzīgā dobumā, kas atbrīvots no visiem atkritumiem, skanēja Lauras Feldbergas (arī laboratorijas dalībnieces) balss, dziedot reti dzirdētu senu latviešu tautasdziesmu. Isamu Krīgers (Isamu Krieger, Šveice, Japāna) Rojas pludmalē sagādāja pārsteigumu ar bērnu rotaļlietu atgādinošu objektu no smilšu kaudzes. Izrādījās, ka tas ir precīzs naftas tankkuģa makets no betona. Līdzās vides objektiem un keramikas darbiem šogad tika īstenots arī cita rakstura projekts, kas šobrīd ir jūsu rokās; Helēna Gerstere un Rūedi Šorno (Šveice) kopā ar Anetu Meleci (Latvija) veidoja grāmatu par Roju un ROJARAKU – oriģinālu vizuālo sajūtu dokumentāciju laikā un telpā. Vai šogad radītie mākslas darbi iekļausies Rojas apkārtnē un ko tie nozīmēs vietējiem iedzīvotājiem, ir laika jautājums. Galvenais, lai mākslas darbi kaut ko nozīmētu pašiem māksliniekiem.

Tomēr bija viens simpozija darbs, kas izraisīja lielu interesi un atsaucību vietējo iedzīvotāju vidū. Tas bija latviešu fotogrāfa Ginta Māldera projekts “Mežrozes”, kas dokumentēja padomju stila daudzdzīvokļu namu Rojupes ciematā, kuram, neraugoties uz tā prozaisko un pieticīgo izskatu, ir dots tik skaists nosaukums. Mākslinieks fiksēja ēku un tās iemītniekus. Šādi antropoloģiski projekti nav nekas jauns, un mēs varam vilkt analoģiju ar Katrīnas Neiburgas instalāciju, kas bija paredzēta kultūras forumam “Baltās naktis” Madridē. Tomēr, ja Neiburgas padomju daudzdzīvokļu namu dzīves ainas ir inscenētas, tad Māldera projektā viss ir reāls – sadzīve kā dzīvs organisms, kas mainās, aug un noveco laikā. Šis projekts ir kultūrvēsturiska liecība laikam bez izlikšanās – tieša un atklāta savā ikdienas vidē. Aiz katrām ēkas durvīm ir daudzas citas, un aiz katrām no tām – cita pasaule. Katra mājsaimniecība ir pārsteigums. Un, protams, līdzību ir daudz, jo kopīgie elementi ir laiks un vide, šī brīža pasaule (no autora darba apraksta).

Mēs varam pievienoties Māldera lielformāta ēkas portretam: gluži kā bērni ar šokolādes Adventes kalendāru varam atvērt logus un ieraudzīt dzīvi aiz tiem. Kurš no mums kādreiz nav vēlējies ielūkoties citu logos? Tomēr Māldera darbā nav nekāda vuārisma, jo visi “Mežrozes” iemītnieki autoram pozēja pēc savas brīvas gribas. Un tieši šī labā griba, pozitīvā aura, ko radīja fotogrāfa un modeļu mijiedarbība, piešķīra darbam pievienoto vērtību.

Draudzība, atvērtība, atklātība, atklātība, labā griba, mīlestība, savstarpēja iecietība pret visām radošajām izpausmēm – vissvarīgākais ir tas, kas notiek starp cilvēkiem un ar cilvēkiem laboratorijas laikā, kas kaut kādā veidā, iespējams, maina vai izgaismo viņu skatījumu uz dzīvi nākotnē. Tā ir būtiskākā ROJARAKU pievienotā vērtība.

 

Raksts publicēts mākslas grāmatā “ROJA.ROJARAKU”, ROJARAKU un TISSU Publishing, 2007, ISBN 978.9984.39.251.6.